IIr viegli mūža pirmie soļi,
Kad zaigo agrais dzīves rīts:
Vēl negrauž ceļa cietie oļi,
Vēl jūdžu tālums nepazīts.
Mazs pumpurs šodien dzīves dārzā plaukst
Un uzplaukst maigi sārtā ziedā.
Mums visiem gribas zināt kā viņš augs,
Būs vēja zieds vai briedīs augļu briedā.
Es piedzimu bez naudiņas,
Bez gudrā padomiņa,
Mūžiņš man naudu deva,
Laima gudru padomiņu.
Gaiša, gaiša uguns deg,
Tumšā ziemas laiciņā;
Tur laimiņa mūžu raksta
Mazajai meitiņai.
Kā mākonītis zilganbalts
Kā augošs mēnestiņš ik gads,
Lai ļauj man izaugt pasaulē
Ar debess gaismu dvēselē!
Ir dzīve tā ka kā katls kūpošs,
Kur katrs kumosu sev rod,
Tev bērni sagādā gan rūpes,
Bet toties stresu noņemt prot!
Rokas pārtop par ligzdu,
Tur putnēns izšķilsies drīz.
Vēl brīdis. Putna vārds nolaidīsies
Svēts, laimīgs un tīrs.
Kas šodien tavās rokās dus.
Es, māmiņ gribēju jau ļoti.
Tev mīļus vārdus pateikt klusi.
Par katru glāstu, ko man dosi.
Bet vārdus nemāku vēl sacīt.
Lai tos man iemāci, vēl gaidu.
Un tamdēļ teikšu Tev ar acīm.
Ar savām rociņām un smaidu.
Ābolu laiks atnāca apaļš.
Apaļi deviņi mēneši aizripoja,
Aiju dziesma ap ābeli locījās
Aizkustinoši lokana.
Laikam stārķis kļūdījās,
Kaut kas viņam misējās.
Lidotājs bij`cerēts, gaidīts,
Atskrien meitēns mīļš un smaidīgs!
Tev rūpēties vajadzēs,
Tev pieskatīt vajadzēs,
Par dieva dāvanu un svētību,
Par bērniņu Tavu.
Cilvēciņš, ļaužu bērns,
Gadu rāpus vazājas.
Kumeliņš - dzīvnieciņš,
Ātri tek kājiņām!
Tu esi kā mazs taurenīts
Vasaras puķu vidū.
Kā plaukstošs ziedu zariņš
Mātes prieks un saules stariņš!
Mazi bērni pēc cālēniem smaržo,
Pēc pieneņu pūkainām galvām.
Un tu saproti, citas nebūs-
Šī ir vislielākā balva.
Ir pilna lielā pasaule
Ar lieliem brīnumiem,
Un arī mēs, tie maziņie,
Nu piederam pie tiem.
Gaiši, gaiši uguns dega
Tumšajā kaktiņā;
Tur Laimiņa mūžu raksta
Mazajam bērniņam.
Lai Laimas rokas ceļas svētījot,
Pār bērniņu, kas sācis savu ceļu,
Lai darba tikumu un gudrību tam dod,
Lai viņa bērnība kā pilna ziedu pļava!
Liec, Laimīte, baltu ziedu
Mazajā rociņā,
Lai ir balta tā dzīvīte,
Kura būs jādzīvo.
Kā ozoliņš, kas piedzimis no zīles,
Un savās saknēs zemes spēku smeļ,
Tā jūsu sirdis, pilnas svētas mīlas,
Pret sauli savu mazo bērnu ceļ.
Lai puisēns aug, lai vārdu nēsā godam,
Lai mūža kalvē pats sev laimi kaļ.
Lai visur viņa gaišās pēdas rodam,
Lai viņa prieks kā rudzu asni zeļ.
Tik daudz Tev visa vēl priekšā,
Jo vēl tikai ir sācies Tavs rīts,
Ej pasaulē, mazulīti,
Tev vecāku mīla ies līdz!
Vien gaišas mīlestības vārdā,
Mazs cilvēciņš no nebūtības izkāpj,
No mīlas ņemts un mīlai atdots,
Tam mīlestību tālāk nest.
Mans mazais puisītis.
Divas actiņas, kas spoži mirdz,
Mīļas lūpiņas, kas noskūpsta uz nakti,
Divas rociņas, kas cieši mani apskauj -
Tas mans mazais puisītis.
Neviens to neaptvers nekad,
Ko tava atnākšana nozīmēja man,
No debesīm tu nācis,
Un tāpēc mīlu tevi es.
Tu nozīmē man visu.
Tu ierāpies man klēpī.
Un man tu vienmēr paliksi -
Mans mazais puisītis.

(Roberts Volgemuts)
Starp dzīvības svaigznēm daudzām,
Nu arī tavējā mirdz!
To sargās no pasaules vējiem,
Vecāku mīlošā sirds.
Lai tā Jūsu mazmeitiņa
Ir kā saules mirdzumiņš,
Izaugs liela, tad būs viņa
Saules takas minējiņa!

Lai tā Jūsu mazdēliņš
Ir kā saules mirdzumiņš,
Izaugs liels, tad būs viņš
Saules takas minējiņš!
Mazs cilvēks šodien iziet dzīvē, māt,
Un redzi – ļaudis skatās, ļaudis gaida,
Cik tīru spēsi viņu nosargāt,
Cik spēsi dot no sava mīļā smaida.
Mazs cilvēciņš iet šodien dzīvē, tēt,
Viņš nezin rūpju, nepazīst vēl naida.
Tev vajag viņā spēku iepotēt,
Lai dzīvē viņu nemētā kā skaidu.
/I.Ziedonis/
Varavīksnes košās krāsas
Šodien katrā sirdī mīt,
Jo pie mums tu atnākusi
Esi, mazā, dvēselīt!
Atnākusi, iesējusi
Cerību, kam lielai augt,
Ka tu mūsu vidū spēsi,
Tā kā ozols plaukt,
Darot gaišas mūsu dienas,
Visu saviem smaidiem vīt,
Augot lielākam, bez ēnām,
Lai tavs ceļš ir, mazulīt!
Mazais pērļu gliemezīt,
Vai tu vari pasacīt,
Kāpēc balss, kas naktī skan,
Ir tik ļoti mīļa man.

Nez no kurienes uzradies tas-
Klēpī ievēlies kamolīts mazs.
Saulē sārti vaidziņi tvīkst,
Vai lielāku laimi maz vēlēties drīkst!
Dziedi māmiņ "Aijā žūžu",
Visu mūžu Tavs es būšu!
Lāča bērns, kam ogas lasīs,
Lāča bērns, kas medu prasīs!
Jau pirmajam gadiņam ir beigas,
Bet otrs nāk bez lielas steigas.
Nu jāmācās ir runāt,staigāt
Un savu reizi arī klaigāt,
Lai mammai,tētim tiek savs prieks,
Ka dēliņš ir mazs negantnieks.
Divas mazas kājiņas tipināt jau sāk,
Divas mazas rociņas tēti apkampt māk.
Māmiņai tu uzsmaidi,rokaspretīm sniedz
Ieklausies ko saka tā,visu vērā liec.
Uz taviem maziem pleciņiem gadu nasta krāsies
Kad pirmais gadiņš aizritēs,tā vietā otrs stāsies
Lai Jūsu mazā meitenīte
Ir kā saules purenīte.
Izaugs liela, tad būs viņa
Saules takas mijējiņa.
9 mēneši nu jau aiz kalniem
maziņš un mīļš duss bēbītis plaukstās
paskries laiks kā vējš gar ausīm
un mazulītis staigāt sāks.
Saulītei ir tāda vara,
Ka tā visu dzīvu dara -
Kokiem, ziediem palīdz plaukt,
Mazam bērnam lielam augt!
Lai aug mazais puisēniņš
Tā kā stalts ozoliņš;
Paaugsies, tad būs viņš
Meitām siržu lauzējiņš.
Cik nevēlami bērni aug!
Vai arī mēs tā augam?
Vel nav ne gadiņš pagājis,
No ratiņiem kāpj laukā.

Vēl tīktos mazo brēkuli
Uz rokām paucināt,
Bet viņš jau pats grib kājām iet,
Viņš pats grib visu zināt.

Un it nekas nav atgriežams,
Viss rit un rit uz priekšu,
Māt,paskaties-tavs mazulis
Jau smeļ ar pilnu riekšu.

No smiekliem smeļ,no asarām,
No sūras dzīves dziras,
Jau sakarsis un aizelsies,
No dienas dienā iras...
Lai prieks un laime,
Ši dienā nozīmīgajā.
Lai bērniņš top mīlēts un gaidīts,
Šai dienā.
(L.Krūmiņa)
Saules zelta piebiruši
Visi mazi pudurīši
Būt tādam saulainam
Tavam dzīves gājumam!