Ziemassvētku miers lai katrā namā,
Laimi, veselību Jaunais gads lai nes!
Spēks un izturība lai mūs ceļā vada,
panākumiem bagāts lai ir Jaunais gads!
Pie labām domām gribas atgriezties,
Un vēlreiz visu izdomāt no gala,
Jo, kur ar gaismu esi saticies,
Tur mākonim būs vienmēr zelta mala.
/Ojārs Vācietis/
Lai ir pīrāgs pilns ar speķi,
Lai uz drēbēm nav ne pleķa,
Lai ir naudas pilna zeķe,
Smuks zaķītis zem deķa!
Bērni, lieciet to aiz auss -
Šogad nenāks Santaklauss:
Ziemeļbriedis, nelietis,
Ņēmis šo un uzmetis!
Meža vidū rūķu bars
Spēlē riču-raču;
Salatēvs sēž viens kā cars -
Nav viņš rūķis taču!
Viļņojas vēsais gaiss,
Debesīs peld milzīgs dāvanu maiss.
No kā? Uz kurieni? Kam? Un kas?
Kurš dabūs debesu dāvanas?
Varbūt maiss paredzēts eņģeļiem vien?
Tur lakstīgalmēlītes, putna piens?
Nē, arī mums – palaidņiem dāvanas tiks,
Šai svētku vakarā sniegs, snigs un snigs.
Nāk ziemassvētki ar svētvakaru,
Kā sudraba svečturis pasaule šķiet,
Kur ticība labajam, gaismojot garu,
Šai naktī gan pilīs, gan būdiņās zied.
Nāc, klusā nakts, ar savu svēto mieru,
Pēc kura neskaitāmas sirdis tvīkst.
Un lai no jauna dzirdam zvaigžņu vēsti,
Ka cilvēks ticēt vēl un cerēt drīkst.
Kāds neredzami noskūpsta uz vaiga,
Kāds viegli Tev uz pleca roku liek –
Tas Klusas nakts un Ziemassvētku maigums,
Tas sengaidītais mīlestības prieks,
Kas ieradies kā ciemiņš ilgi gaidīts,
No zvaigžņu tālēm visas rūpes dzēst,
Lai labus vārdus, domas tālāk raidām,
Lai katru silda debess līksmā vēsts!
Ziemassvētku eglītes zaros
Mirdz cerības svecīšu galos.
Lai katra sirdi sasilda
Šī mazā sveču liesmiņa
Mirdz tālas zvaigznes debesīs
Mirdz sapņi sveču liesmiņās.
Mīt Ziemassvētkos sirdī cerības
Ko svētā nakts spēj piepildīt!
Aiz logiem visas zvaigznes klusē,
Jo Ziemassvētki mūsu pusē.
Šajā naktī visu slikto piedosim,
Un viens otram lielu laimi vēlēsim.
Ziemassvētku naktī
Zvaigznes spožāk mirdz.
Un sargeņģelis nolaižas
Pie tavas skaistās sirds.
Vai tur Ziemassvētku roze
Debess dārzos ziedus ver?
Brīnišķīgo krāsu kvēlē
Acis atdzerdamās dzer.
Zinu, arī tavā sirdī
Šonakt Kristus roze zied,
Un tu izej ziemas nakti
Klausīties, ko zvaigznes dzied.
/Kārlis Skalbe/
Klusi kokli spēlē vēji,
Mostas mežs un atkal dus,
Dieviņ, tu pār zemi sēji
Ziemassvētku brīnumus.
Spoža, spoža zvaigžņu dzija,
rokas, kuras visu prot,-
pašu Laimu ieraudzīju,
gaismas cimdus uzadot.
Un es zinu, ka tā bija,
Un es atkal saku tā:
“Sidrabiņa lietiņš lija
Ziemassvētku vakarā.”
/V.Ļūdēns/
Ticam Saulgriežu sniegam,
Kas zemi tīru un mirdzošu padarīt māk.
Ticam Ziemassvētku brīnumam,
Kuram dvēselē jāienāk.
/S.Kaldupe/
Kas bijis labs, to tuvu sirdij glabā
Un neļauj rūsas pēdām pāri iet.
Gads nākošais par bijušo, lai labāks,
Lai vairāk laimes dzīves ceļā dzied!
Kad naktīs nestaro zeme un sniegs,
Lai staro tad ļaudis, lai nāk no tiem prieks,
Kas apkārtni balo un dvēseli silda,
Kas atkal ar zvaigznēm debesis pilda.
Dziļo ziemas tumsu
Gaišās domās tīt.
Ziemassvētku prieku
Visur saskatīt.
Ļauj gaismas straumei tecēt sirdij cauri,-
Tam brīnumam, ko Ziemassvētki nes,
No mīlestības silto vārdu auras
Lai atkal sasilst mūsu dvēseles!
/Kornēlija Apšukrūma/
Ziemassvētki ir laiks,kad klusa diena nāk,
Kad eglītēs mirdz sveču liesmas,
Kad skan melodija,,Klusā nakts''
Kad virmo valgo skuju smārds.
Laiks,kad darba steigā pierimst rokas,
Kad sejās pavīd priecīgs smaids
Kad lūpas,kas bij rūpēs slēgtas,
Tagad mīļus vēlējumus teic.
Egles zaros sveces laistās
Kā mazs prieka kamoliņš
Mazi bērni ap to skraida
Līksmām sirdīm svētkus gaida
Šovakar, kad rotaļīgi
Aiz loga lietus lāses krīt,
Novēlu Tev Ziemassvētkus
Brīnumainus sagaidīt!
Un nebēdā par pazudušo sniega segu,
Kas mūsu dvēseles var sasildīt!
Jo īstā svētku noskaņa,
Tikai mūsu sirdīs mīt!
Salatētim gara bārda
Vairāk neteikšu ne vārda
Un par šito pantiņu
Dod man lūdzu mantiņu..
Ziemassvētki sabraukuši Rakstītam kamanam Ejiet bērni skatīties Ar basām kajīņam
Mežā auga eglīte
Citām eglēm blakus,
Tur mēs viņu atradām
Brienot sniega taku.

Jauka bija eglīte
Baltā sagšā tīta,
Zara galā šūpojas
Brūna vāverīte.

Egli līdz ar vāveri
Dzīrāmies nest mājās,
Kuplaste,-žēl,-aizskrēja
Vieglām, žiglam kājām.

Ko nu darīt pārnesām
Eglīti vien mājās,
Izrotājām svecītēm
Jaungadā kā klājās.

Tagat viss te jauks un skaists
Skujas-smaržo,sveces-laistās,
Tikai vienu teikšu es
Žēl ka vāveres šeit nav!
/Džellija A./
Tik ļoti gribas gaismu saskatīt,
Kad spožas ugunis garām spīd.
To kluso gaismu, ko Ziemassvētki nes,
Kas atspīd dvēselēs.
Gaismu un mieru no debesu ārēm
Ielej man sirdī pārpārēm,
Lai tā top dziļa kā aka,
Kas sevī uzņem un uzglabā vārdus,
Ko mīlestība saka...
Iededz sveces savā logā vienkārši tāpat,
Varbūt gribēs kāds ar tevi šonakt parunāt...
Iededz gaismu savā sirdī, lai tā spīd.
Katram spēsi labus vārdus pasacīt...
Ziemassvētku vecītim
Šogad žiglas kājas -
Rikšiem vien un teciņiem
Apciemo viņš mājas.
Katram mīļam bērniņam
Paniedz kādu nieku,
Mēs viens otram dāvāsim
Pilnas saujas prieku.
Arvien, arvien vēl sapnis sirdi saista
Un augšā ceļ, kas laiku tumsā rakts:
Cik mīļa bij, cik brīnišķīgi skaista
Reiz bērnu dienās Ziemas svētku nakts!
No tāles šurp pa mēmiem ledus kloniem,
Pa sniega lauku klusi nāca Tā,
Un pāri Tai ar zvaigžņu milijoniem
Kā ziedošs koks bij debess mirdzošā.
Nāk eņģeļi ar zvaigžņu svecēm rokās
Un zemes tumsā savu gaismu nes,
Mirdz neskaitāmi pulki debeslokā
Kā toreiz senatnē, pie Betlēmes.
Caur gadu tūkstošiem skan nenorimstot
Šī balss mums tad, kad zeme miegā dus.
Ziemassvētku vakars, kad satumst aiz loga,
Zaigot sāk zvaigznes kā dimanta pogas,
Spīd zelta mēness, mirdz sudraba sniegs,
Ir bagāts ikviens, ja sirdī mīt prieks!
Krīt pārslas,kavēdamās logā...
Ir atkal Ziemassvētku laiks
Un brīnums,sajūtos kā senāk,
Es sajūtos kā bērnībā...

Balts galdauts,svaigas maizes garša,
Balts miers aiz mana loga zied.
Un miers,kāds sirdī tikai bērnam,
Miers bērna sirdī klusi dzied...
To Ziemsvētku zvaigzni,
Kas šonakt debesīs mirdz,
To noplūc kā puķi
Un nēsā pie sirds!

Šo ziedu trauslo
No sīkas saknītes,
Kas ticību un mieru nes
No Tēva pajumtes.
Vējš logos sniegpārslu
mežģīnes kar,
Uz galda vāzē līkst
egles zars,
Un klusiem soļiem,
rāms un gaidīts,
Pār slieksni kāpj
Svētvakars.
Sala vecis baigais gnīda,
Kakāt mežiņā viņš līda.
Uzvedās viņš neglīti -
Apkakāja eglīti!
Kad dienas top īsas, bet vakari – gari,
Tad stiprāk sāk smaržot egļu zari.
Tad iemirdzas zvaigznes, lai kliedētu skumjas,
Bet čiekuros šūpojas domas dumjas:
Par varu, par naudu, par vietu un preci,
Par zudušo laiku un raudošo sveci...
To pamana rietošās saulītes stars,
Un uzsit uz pleca: “Nāks pavasars!”

/Valdis Keris/