Man zīlīte pavēstīja-
Jauni radi piedzimuši.
Es būšieti apraudzīti-
Vai brālīši vai māsiņas.
Vecmāmiņa mazdēlu auklēja,
Mazmeitiņu atskrejam gaidīja.
Dieviņš nodomu mainīja
Un atkal mazdēlu raidīja.
Es nelauzu liepu ziedus
Ne ieviņas baltus ziedus,
Lai izaugu kā liepiņa,
Kā ieviņa noziedēju.
Kā mazs pūpolzariņš,
Kā mazs saules stariņš,
Mirdzi saviem vecākiem!
Palaid mani, māmuliņa,
Brūklenīšu palasīt,
Lai es augu tik sarkana,
Cik sarkana brūklenīte.
Tā kā saule ābeļziedam
Esiet savam bērnam klāt,
Lai no jūsu mīlestības
Viņš var mūžu darināt!
/K. Apškrūma/
Dziedam, dziedam, laimi vēlam,
Savam mīļam, dārgam dēlam.
Lai Tev dzīvē lielais spēks,
Kabatās, lai nav tev grēks.
Kā balta puķe bērns ir uzziedējis,
Lai kādreiz dzīvē spētu tālu iet.
No nedienām, no salta dzīves vēja -
Šo mazo dvēselīti sargājiet!
Bērniņš ir tik vēlīgs stādīņš,
Kas bez saules nevar augt.
Saule, mīlestība-abas ļauj tam atraisīties, plaukt.
Tēvs, māte-otra saule.
Lai tā ilgi nenoriet, un, lai mīlestības radīts, bērniņš gaismas ceļu iet.

(Paulīne Bārda)
Saule vēsti atsūtija,
Jauni radi brālīšos;
To vēl labi nezināju,
Vai brālītis, vai māsiņa.
Augstu ļaužu es bērniņš,
Augstu nesu vaiņadziņu;
Kam bij augstas nama durvis,
Lai nāk mani bildināt.
Ir pie Dieva tāds kociņš,
Kas zied zelta ziediņiem;
Ir pie mātes tāds bērniņš,
Kas klausīja viena vārda.
Čuči, guli, mazs bērniņš,
Šūpulīša dibenā;
Nedeldē linu virves,
Nemodini māmulīti.
Tā sacīja meža māte,
Par siliņu tecēdama:
Pūt, vējiņ, nelauz koku,
Mans bērniņš šūpulī.