Kāpēc man dziedāt svešu dziesmu?
Jau sen šo zemi bērzu zemi sauc,
Pie mājas pelēks akmens klaudz.
Jau sen te jumtā stārķa dziesma skan.
Un svēta, dārga tā ir man.

Kāpēc man dziedāt svešu dziesmu,
Kur citas skaņas skan un citu domu rod?
Kāpēc man dziedāt svešu dziesmu?
Man tuva tā, ko dzimtā zeme dod.

Jau sen šo zemi – dziesmu zemi sauc,
Te gaisma akmenī pat aust.
Jau sen te Daugaviņas dziesma skan
Un svēta, dārga tā ir man.

Jau sen šo zemi – tēvu zemi sauc,
Te mums sensenis dzīvot ļauts.
Jau sen te manas tautas dziesma skan
Un svēta, dārga tā ir man.

/Alfrēds Krūklis/
Uz šīs planētas maz mums ir dots-
tāda sērīte vien gar krastu,
un tomēr pat debesīs, brāli latvieti,
mēs neko labāku neatrastu.
Uz šīs sērītes daudz mums ir dots -
Daugava, Gaiziņš un jūra...
Nē, pasaules drūzmā mēs nestāvam
ar cepuri rokās aiz stūra.
Kamēr idejai vajadzēs strēlniekus,
kamēr zeme pēc arāja tieksies,
tikmēr ne grasim, ne pātagai
latvietis nenolieksies.
Uz šauras piejūras sērītes
stipras rudzu dvēseles sēsim
un mūžu pa mūžam - latvieti!-
uz šīs sērītes iesērēsim.
Šodien, Kungs, mēs Tevi lūdzam:
neļauj latvjiem mirt un zust,
Liec mums vienmēr Tavu sauli
brīviem pāri galvai just!
Līdz tiem laikiem, kurus šodien
nezin vēl nekur neviens,
Mūžam brīvs lai latvju ērglis,
savus spārnus sizdams, skrien!
Lai pa nezināmiem laikiem
cauri mūžiem ejam mēs,
Dod mums spēku, dod mums drosmi,
Dod mums vienprātību, Tēvs!

/Leonīds Breikšs/
Lai dod mums dievs, ka mūžam varam
Mēs laikmetiem un laikiem garām
Arvienu dzīvā straumē traukt.
Kā sēja nebeidzas un pļauja,
Kā nerimst Daugava un Gauja,
Lai latvji nerimst spēkā augt.

/Leonīds Breikšs/
Sēsties, saulīte, dimanta krēslā,
Valdi pār Latvijas pakalniem brīviem.
Sēsties, saulīte, skaidrības kalnā,
Aizdzen miglu no birzīm un druvām,
Susini purvus, susini dangas,
Rādi tautai skaidrības ceļu.

/Kārlis Skalbe/
Dievs, svētī Latviju:
Zemi, cilvēkus, valodu,
Dziesmu un ticību,
Godaprātu un darba tikumu;
uzturi mūs dzīvus,
Dari mūs brīvus-
Garā un pateicībā,
Cilvēka vārda cienīgus
Latviešus
Tēvzemē un pasaulē.

/Velta Toma/
Mums ticis viszilākais ezers
Un rudākais rudzu lauks.
Visbaltākā bērzu birze,
Vismelnākais rupjmaizes klaips.
Un tieši Latvijai ticis
Vissvētākais debesu jums,
Jo savu visskaistāko zemi
Dievs ir atdevis mums.

/L. Vāczemnieks/
Tas ir mans pusvārda lūgums,
Lai nebeigtos tas,
Kur debesis beidzas,
Es lieku to sirdī un dāvāju tev
Mana svētā Latvija!
Sveiksim savu prezidentu,
Robežnieku, pārkāpēju
Visiem šodien labs ir prāts
Jo šajā valstī...visi krāc
1919 šāvieni pār Rīgu lido
Un tūkstošiem sirdīs sāp.
1919 upuros krīt,
Un naids pret fričiem kāp.
1919 - tur nāve ar dzīvi tiekas
Un reti kurš paliek elpojošs.
1919 -asins un šausmas līst.
Rīga- moku kambaris.
1919 asaras pār Latvju zemi rit.
Par brīvi, kas dvēselēs plīst.
1919 tik maz esam, jā, mēs.
Nezālēs dzīt neviens nespēs!
(L.Bērziņa)
Nāk rudens apgleznot Latviju,
Bet necenties, nepūlies tā,
Man viņa ir visskaistākā,
Tik un tā.
Mana mīļā, dārgā labā,
Zaļais ielāpiņš uz planētas,
Tu kā putnu ligzdā mani glabā -
Pati maza, putnēns arī mazs.

Bet to ligzdu daudz un putnu arī.
Katrs savu liktens dziesmu dzied.
No šīm dziesmām sazied liepu zari,
Saules lēktu sola saules riets.

Ak, ja varētu, ja varētu ar dziesmām
Tevi mēs no bēdas pasargāt,
Lai pār tevi līst vien saules liesmas,
Lai tu mūžos dzīvo, mūsu māt!
Maza mana tēvuzeme
Divu roku platumā.
Mīļa mana tēvuzeme
Divu roku siltumā.
Dziļa mana tēvuzeme
Visa mūža garumā.

(K. Skujenieks)
Šo pašu svētāko tu neaizmirsti:
Vai celies debesīs,
Vai jūras dzīlēs nirsti,
Vai draugu pulkā dali savu prieku,
Vai viens pats satiecies ar pretinieku-
Tu esi Latvija!

(O. Vācietis)
Pateica viens:
-Dzimtene
Pateica otrs:
-Dzimtene
Pateica trešais:
-Dzimtene
Un radās tauta.
Pateica tauta:
-Dzimtene
Un kļuva tauta mūžīga

(O. Vācietis)
  • Iepriekšējās
  • |1|
  • Nākamās