Laiks un liktens - divas lietas,
No kurām neaizbēgt nekur.
Vienam jāļauj ritēt garām,
Otru jāņem tāds, kāds ir.
Ir dienas, kad draudīgie mākoņi,
Liekas tik gaiši, balti un tīri .
Ir dienas, kad možonīgs negaiss
Šķiet kā spirdzinošs vējš.

Pienāk diena,kad spilgtākā saule
Par elles tumšāko kaktu top.
Mākoņi mierīgi peldoši debesīs
Pēkšņi par baismīgu negaisu pārvēšas.

Dvēselē nemiers un domas tik drūmas,
Mīlestība izdziest kā kūpoši dūmi.
Kas Tu esi mans vientulības vējš?
Cik ilgi ,lai Tevi paciest spēju ?

Grūti,bet zinu ,ka izturēt spēšu
Iešu pat cīņa ar ņiprāko vēju.
Lai kopā ar sauli dejotu valsi
Un mokoņu ratos skandinātu balsi ....
/ Raganiņa /
Kā rudzu lauks, kam gala nav un malas,
Ir darbs, kas katram dzīvē dots,-
Tas neskaitāmās sirdīs gaismu dala,
Tas mūža stūrakmens un gods.
Pār visiem sniegiem mirdz pirmais sniegs,
Pār citām dzērvēm - pirmā kliegs,
Jo ilgāk par mirkli nekas nespēj būt,
Un vairāk par mirkli mums neiegūt.
Savāc sauju pie saujas -
Kalns pacelsies augstu,
Pieliec lāsi pie lāses -
Būs jūra plaša.
Tāpēc pasaulei vajag tevis paša
Un vajaga tavu plaukstu.
Lai sūrums sirdi nenomāc,
Atminies kā dzēram senāk-
Kreiso aci cieti miedz
Koteilīti galdā liec.
Katra diena ir diena,
lai atpūstos un sapņotu,
lai smietos un brīnītos,
lai mīlētu un baudītu mīlu,
lai runātu un klausītos,
lai priecātos un justos laimīgs.
Katra diena ir diena,
lai dzīvotu!
Kad liesma dziest, kad smiekli rimst,
Kad liekas, ka visa pasaule grimst.
Tu celies un ej, kaut apkārt tik tumšs,
Tu nebaidies ļauna, Tu nebaidies sāpju,
Jo tevī ir spēks, kas uzvar it visu...
Tu dāvā smaidu, kas palīdz ikvienam,
Pārvarēt sāpes, pārvarēt skumjas, pārvarēt sevi...
Tu esi tik stipra, kad pati to gribi,
Tu spēj mainīt to, ko nespēj neviens,
Tevī ir tas ko sauc par - gribasspēku...
Tevī ir tas, ko mēs visi mīlam,
Tu esi pelnījusi mīlestību, prieku un laimi.
Saņem šo visu, dodot mums pretī tik savu smaidu....
Mucu tapas, gurķu lapas ,
Lai tev sirdi priecina,
Un ja paliek skumjāks prāts,
Lai tev palīdz slotas kāts.
Mīļš kā negaidīts zīlītes stāsts
Maigs kā pirmais ziediņa glāsts
Klusi kā negaidīts lietutiņš
Tev šodien no manis mīļš sveicieniņš
Dzīvē mums ikvienam jāmin sava taka,
Kaut tā ērkšķota vai līkumota šķiet.
Nenoklīst un nesaļimt ir liela māka,
Jo ne katram līdzi Laimes māte iet.
Dod, Dieviņ, kalnā kāpt,
Ne no kalna lejiņā.
Dod, Dieviņ, otram dot,
Ne no otra mīļi lūgt.
Tikai tad, ja pārāk grūti
Dienas smagums plecus māc
Priecājies, ja tevim sūta
mazus sveicieniņus kāds!
Ikkatru mirkli - lielu, mazu,
Ietin dzīves kamolā,
Lai tie, kad tālāk dzīvē iesi,
Vērptos lielā paklājā.
Atmiņas
nav atvilkšanās atpakaļ,
atmiņas ir-
atvēršanās
tikšanai uz priekšu,
glāstam,
sitienam
un visam kam.
cik stipras atmiņas,
tik stipra saredzēšana,
cik tās dziļas,
tik ir asa paredzēšana.
/O. Vācietis/
Zelta laikus gaidīt velti,
Tie aiz mūžibas ir celti
Tukša tāda cerība!
Bet ik katru brīdi saprast
Dzīves zeltu rakt un atrast-
Tā ir īsta gudrība.

/M. Kaudzīte/
Laime nav zvaniņš, kas zvana,
Laime nav dimants, kas mirdz.
Laime ir nezūdošs sapnis,
Patiesa cilvēka sirds.
Sapņi dzimst arvien no jauna,
Izaug pasakām un teikām līdz,
Sapņi domas pasargā no ļauna,
Cauri nelaimēm un bēdām stīdz.
Tu noteikti tad uzvarēsi,
Ja, cietis sakāvi, tu nezaudēsi,
Ja pašlabumam pāri celties spēsi
Un spēku savā sirdī saredzēsi.
Lai pie tava loga
Rožu krūmiņš zied,
Un rožu krūmiņā
Zaļa varde dzied.
Līksmai dienai - putnu dziesmu,
Aukstai - ugunskura liesmu,
Labam miegam - jūras šalku,
Lielām slāpēm - rasas malku,
Karstai dienai - vēju lēnu,
Nogurumam - vēsu ēnu,
Skumjām - pūpolmīkstu glāstu,
Tukšiem brīžiem - brīnumstāstu,
Tumšai naktij - zvaigžņu lietu,
Sirdī mīlai - siltu vietu!
Lai tev laime,
Lai tev prieks,
Lai tev rītos nenāk miegs!