Vārda dienu 24. Jūnijā svin arī kalendārā neierakstītie vārdi: -

Vārdu skaidrojumi.

Jānis - Vislatviskākais vārds, un tāpēc ir vislielākā tipu dažādība. Pirmais tips. Vīrišķīgais Jānis. Iejūtīgs kolēģis, pa­sakains bērnu tēvs, labs laulāts draugs. Tomēr arī šis Jānis bieži izstrādā tādus gājienus, par kuriem grūti spriest, - kāpēc? Vīrišķība izpaužas galantumā pret dāmām. Viņš ciena un mīl savu darbu. Nepļēguro un nedauzās pa svešu ģimeņu labirintiem. Otrais tips. Jūtīgais sapņotājs. Piemīt maigums, iek­šējā kautrība, bijība pret sievieti. Arī zināma turē­šanās savrup. Vai sapņotājs vienmēr ir spējīgs visus vest uz priekšu? Šis Jānis reizēm nobaidās no vilinā­juma, stipras kaislības, nobaidās no sevis. Varbūt tās ir tipiskas Jāņa šaubas - vai vispār iespējama miesas un dvēseles tieksmju saskaņa? Trešais tips. Baudītājs, pašapzinīgais un triviālais dzīves tramdītājs, dimdinātājs un ari tukšinieks. To pēdējā laikā saradies ļoti daudz, un par tiem atmiņā iegulst rūgtas mieles. Ceturtais tips. Sarežģītības un daudzplākšņainības paraugs. Šis Jānis iziet garu jo garu nobriešanas ce­ļu. Viņš iesāk ar diezgan naivu artistiskumu, bravūru, kā arī nereti ir anarhists - runā visiem pretī, lai tikai nezaudētu individualitāti. Pa līkumotiem ceļiem (draud arī slīdēšana lejup) Jānis sasniedz īstu spēku atraisītību. Protams, ja viņa ceļā rodas tāda sieviete, kura saprot šo mētāšanos no vienas galējības otrā. Piektais tips. Mīkstmiesis un «caplaks», ārišķīgi teat­rāls pozētājs, nelaimes čupiņa ikdienā. Un tomēr Jāņiem ir gan intuīcija, gan izpalīdzētspēja, gan praktiskuma gars, gan fantāzija, kas ikdienu pārvērš svētkos. Visīsākās nakts burvība dzīvē bieži vien savijas ar dziļu traģismu.

Izmantoti materiāli no G. Treimaņa izdevuma "Vārdu noslēpumi".

---

24. Jūnijā pasaules un Latvijas svētki:

• Jāņi
  Jāņi ir seni vasaras saulgriežu svētki, ko latvieši svētī visu nakti, pavadot to ar jautrām dziesmām un dejām. Vasaras saulgriežos diena ir visgarākā un nakts - visīsākā. Jāņu pamatā ir zemkopju tautu zemes auglības kults, saules kults un falla kults.
  Līgošana Jāņu dienā saistīta ar auglības veicināšanu un nelaimju novēršanu. Jāņos jālīgo, lai usnes neaugtu tīrumā, lai lini augtu gari un nesakristu veldrē. Jāņu bērni aplīgoja gan tīrumus, māju, gan saimniekus, meitas un puišus. Tādēļ, lai nekristu kaunā, visi jau laikus centās padarīt savus darbus, lai uz Jāņiem viss būtu nevainojamā kārtībā.
  Uz Jāņiem posās un gatavojās jau laikus. Saimnieks ķērās pie alus darīšanas, saimniece savukārt sēja Jāņu sieru. Tika ravēti dārzi, velētas drēbes, postas istabas un klētis, slaucīti pagalmi un ceļi, gatavota malka ugunskuram un cirstas meijas, pļauta zāle govīm un zirgiem.
  Liela loma Jāņos veltīta Jāņu zālēm. Jāņu zāles otrā dienā žāvēja, lai ziemā, pavasarī, kad atnesās govis, tām varētu dot tūliņ pirmajā barības došanas reizē. Arī tad, ja kāda govs saslima, no Zāļu dienā plūktām zālēm tika saplaucēta tēja un dota slimajai govij iedzert.
  
  Liela loma Jāņos veltīta Jāņu zālēm. Jāņu zāles otrā dienā žāvēja, lai ziemā, pavasarī, kad atnesās govis, tām varētu dot tūliņ pirmajā barības došanas reizē. Arī tad, ja kāda govs saslima, no Zāļu dienā plūktām zālēm tika saplaucēta tēja un dota slimajai govij iedzert.
  
  Jāņu zāles pa nakti un nākamo dienu atstāja istabā. Ārā neslaucīja, lai neizslaucītu svētību. Tāpat rīkojās arī ar Jāņu vainagiem. Cilvēki ticēja, ka tikai līdz Jāņiem plūktajām zālēm ir dziedniecisks spēks. Jāņos plūktos pīlādža zariņus sasēja slotiņā, izžāvēja un lietoja bērna apkvēpināšanai, kad tas bija slims vai nobaidījies, kad kāda ļauna acs to bij nolūkojusi.
  
  Arī vainagu vīšanā izmantoja dažādus ziedus, arī ozolu lapas. Vainags, no trejdeviņām puķēm un zālēm pīts, ir kā maģisks aplis, kas, galvā uzlikts, pasargā no nelaimēm un slimībām, atvaira skauģus un nelabvēļus. Vainags veidoja apli, un tas tāpat kā Jāņu siers un Jāņu uguns simbolizē sauli. Ozolu vainagi tika doti puišiem un saimniekam. Ozolu vainags, ko liek Jāņa tēvam galvā, sola zirgu, arī bišu svētību. Ar vanagu vītnēm izrotāja arī istabas. Gani appušķoja ganāmpulkus - govīm apvija ragus, bullim uzlika ozola vainagu.
  
  Mājas rotāšanu parasti sāka ar vārtu pušķošanu. Pie tiem piesēja pīlādža, ozola vai bērza meijas. Tāpat arī pie visām durvīm tika pieliktas meijas - gan istabā, gan klētī un kūtī. Aiz griestu sijām aizbāza lauztus ozolu, pīlādžu un liepu zarus. Īpaša uzmanība tika veltīta govju laidara pušķošanai. Tautasdziesmās, dažādu ļaunu garu, īpaši raganu atvairīšanai, min visus dzeloņaugus, ērkšķus, dadžus un nātres, lai raganas uz šo augu adatām sadurtos vai nodurtos.
  
  Jāņabērni, Jāņa dziesmas dziedādami, staigā no sētas uz sētu, apsveicot ar dziesmām, ziedu un zāļu pušķiem un vainagiem Jāņa tēvu un Jāņa māti (saimnieku pāri). Jāņa bērni nes auglību, ražas svētību saimniecībai, veselību un laimi visai sētas saimei. Jāņabērni maģiskā rituālā darbībā līdzinās ķekatām, budēļiem, mārtiņbērniem citos gadskārtu svētkos. Kā svētības nesēju pienākums Jāņabērniem ir lauku un tīrumu, lopu un sētas aplīgošana. Notika arī savstarpēja apdziedāšanās starp Jāņabērniem un sētas saimi.
  
  Jāņuguns kā vasaras saulgriežu senā rituāla neatņemama sastāvdaļa ir bijusi plaši pazīstama Austrumeiropā un citās Eiropas daļās - no skandināvu zemēm līdz Francijai, Spānijai, Itālijai, Īrijai un Grieķijai - tādēļ to var uzskatīt par ļoti senu, no indoeiropiešu tautu kopienas laikiem mantotu tradīciju.
  Jāņuguns simbolika ir galvenokārt saistīta ar saules aizstāšanu, pēc tam, kad tā norietējusi, lai ne mirkli nepaliktu bez gaismas līdz saules atnākšanai. Jāņuguns šķīsta, veicina veselību un auglību.
  Jāņugunis sauktas arī par pundelēm, pūdelēm, raganām, Jāņu lampām, Jāņu svecēm. Ugunskura vieta tiek izvēlēta augstākajā kalnā. Tika dedzināts vai nu ugunskurs, vai garas kārts galā uzvilkta darvas muca vai darvots ritenis.
  Jāņu gaismā pabijušie cilvēki, tāpat kā apspīdētie lauki un tīrumi iegūst spēku un auglību. Ja kāds bijis slims, to nesuši pie Jāņuguns, lai arī to apspīdētu dzīvinošās liesmas.
  Pēc tautas ticējumiem, Jāņugunij piemīt sevišķs noslēpumains spēks, tāpēc latvieši to izmantoja dažādiem nākotnes zīlējumiem.
  Jāņu nakts ir maģijas un brīnumu pilna. Paaudžu paaudzēm tautā klīst nostāsti par papardes ziedu, ko tikai retajam laimējies ieraudzīt. Šo ziedu, kas zied sidraba, zelta, dimanta ziediņiem, meklēt gājuši daudzi, cerot iegūt bagātību un laimi, izzināt pagātnes un nākotnes noslēpumus. Papardes ziedu sargā ļauni gari un zvēri, kas, papardes ziedam plaukstot, kauks un biedēs.
  
  Nākotnes zīlēšanai Jāņos kā maģijas pārpilnā laikā piešķirta liela nozīme. Īpaša bija mīlestības maģija, kas saistīta galvenokārt ar precībām:
  Jāņa naktī meitas skatījušās ezerā, tad ezera ūdenī redzot brūtgānu nākam. (LTT: J. Eniķis jun., Jaunlaicene.)
  
  Jāņu naktī vajaga nopīt divus vainadziņus un pusnaktī aiziet uz upi un iemest; ja vainadziņi saplūst kopā, tad izved tautās, ja nesaplūst, tad neizved. (LTT: A. Lazdāne, Kalupe.)
  
  Autors: www.liis.lv
• Jāņa Kristītāja svētki
• Izgudrotāja diena (Krievija)
  Atzīmē pēdējā jūnija sestdienā.
• Rasas un Jonas diena (Lietuva)