Kalns ir sapūsts baltiem sniegiem,
Laiks ir īstiem ziemas priekiem.
Meža zvēri prieka smaida,
Centies, dāvanas jau gaida!
Velk ragaviņas bēris,
Un to viņš dara klusi,
Jo vecīts atkal dzēris,
Un brauc uz citu pusi.
Zvaigžņu lietus nolīst klusi,
Visa zeme mirdzēt sāk.
Griežas gads uz otru pusi
Ziemassvētki nāk!
… Un lēni durvis veras:
Tēvs zaļu egli nes,
Un zaros tai pārslas zaigo
Kā baltas zvaigznītes.

Un vienu svecīti spožu
Dedz māte un eglītē liek:
Cik gaiši un silti viņas
Kā saulītē visapkārt tiek!

„Pie taviem šūpuļiem stāvu” —
Tad tēvs un māte dzied,
Un lielas, zilas zvaigznes
Aiz sniegotā loga dzied…

/A. Saulietis/
Katrā brīnumsvecītē
Maziņš brīnumiņš,
Ne čiku, ne grabu -
Sēž iekšā viņš.

Kad pāri eglītes pleciem
Sudraba vītnes vijas un jūk
Ziņkārais brīnums
Laukā sprūk.

Sprakšķēdams, sprēgādams,
Kā sienāzis lēkādams,
Gaisu jaukdams un maisīdams,
Brīnumpuparus kaisīdams.

/V.Ļūdens/
Kā svece deg.
Cik skaisti svece deg!
Cik balta liesma šūpodamās mirgo!
Un tumsa bēg. Un atkal — gaisma bēg.
Un Dievs ar velnu manu dvēsli tirgo.

Bet svece deg.
Cik skaisti svece deg!
Un tumsa kuplo galvu noliec brīna:
No sākuma līdz beigām balta deg,
Līdz deglis lēnām ieslīgst parafīnā.

Bet kaut kas blāv,
Vēl kaut kas gaiši blāv,
Vēl manās acīs sveču gaisma mirgo.
Bet priekšā lielais debess tirgus stāv,
Kur Dievs ar velnu sveču dvēsles tirgo.

/I. Ziedonis/
Kā sniegi kalnu galotnēs
Lai mūžam balti būtu mēs.

Pirms saules jau tie iedegas
Un sārtā zelta blāzmojas.

Kad lejas smaga krēsla klāj,
Vēl viņi kvēlot nenostāj.

Kaut bieži viņi dienvidos
Gaist zili baltos debešos,

Drīz tomēr miglas atstās tos
Un viņi sauli atstaros.

Kā sniegi kalnu galotnēs
Lai mūžam balti būtu mēs.

/J. Jaunsudrabiņš/
Mežā auga eglīte
Citam eglēm blakus.
Tur mēs viņu atradām,
Brienot sniega taku.

Jauka bija eglīte,
Baltā sagšā tīta.
Zara galā šūpojās
Brūna vāverīte.

Egli līdz ar vāveri
Dzīrāmies nest mājas.
Kuplaste — žēl! — aizskrēja
Vieglām, žiglām kājām.

Ko var darīt — pārnesām
Eglīti vien mājās.
Izrotājām svecītēm,
Jaungadā kā klājas.

Tagad viss te jauks un skaists —
Skujas smaržo, sveces laistās.
Tikai vienu teikšu es:
Žēl, ka nav še vāveres!

/P. Sils/
Te viņš bija, te viņš zuda,
Sidrabkaltais mēnestiņš;
Un te atkal spožs no jauna
Parādās pie debess viņš.

Miglas tēli mēnestiņam
Viegli, balti garām slīd:
Brīžam aizsedz seju viņam,
Brīžam ļauj tam pasmaidīt.

Ietīts sidrabsarmas tvaikā,
Daiļi, daiļi viz viss ārs,
Tā kā daždien ziedu laikā
Baltos ziedos ābeļdārzs.

Eju, eju, lūkodamies
Āra ainā brīnišķā,
Un kā ziemas pasaciņa
Manām acīm liekas tā.

/V. Plūdonis/
Vai tu zini, eglīte,
Cik tu tagad skaista?
Spožas, spožas liesmiņas
Tavos zaros laistās.

Vai tu zini, eglīte,
Cik mums līksmas sirdis?
Tev mēs dziedam dziesmiņas,
Tu jau viņas dzirdi.

Vai tu zini, eglīte,
Kāpēc mēs tā smaidām?
Pašu Sala tētiņu
Šodien ciemos gaidām.

/Dz. Rinkule—Zemzare/
Gan ar sniegiem, gan ar saliem,
gan ar lauskiem skaļš —
gads ir balts no abiem galiem
un pa vidu zaļš.

Zaļi balti strīpains pīrāgs —
tāds ir katrs gads.
Bet ir diena, kurā tīrāks
vēlies būt tu pats.

Visu atceries, kas bija
un — kā tālāk ies.
Visiem vajag gadu mijā
kaut ko vēlēties.

Augstu zvaigzni, tālu ceļu
tālu pasaulē,
lai nav Jaunā gada meļu,
arī sliņķu nē.

Tik daudz ābolu lai sārto,
ka vairs nav kur bāzt,
un lai saldējumu pārdot
dubultporcijās.

Un lai. . . Par to labāk klusēt:
gan jau dzirdēs gads. . .
Vēlēšanās — tā ir puse,
otra puse — pats.

Tas viss paša ziņā paliek —
prieks būs kluss vai skaļš.
Gads ir balts no abiem galiem
un pa vidu zaļš.

/O. Vācietis/
Sniegmātes maisam vīle ira,
Sniega pārsliņas bira, bira,
Sniegmāte ķēra,
Pārslas bēra
Atpakaļ maisā, - Visas visapkārt izskrēja gaisā.
Ķer! ķer! ķer! ķer!
Ber! ber! ber! ber!
Ak, tas ir grūt'!
Vējiņ, ko pūt?
Kurš sniegmātei palīdzēs tvarstīt?
Kurš vējam pārsliņas bārstīt?

/Rainis/
Sidraba mēnestiņš
Veļas pa gaisu,
Sētā nāk rūķīt's
Ar dāvanu maisu.

Atnāca, nolika
Priekšnamā klusi
Un aizgāja tālāk
Uz kaimiņu pusi.

Ne manīja sētnieks,
Ne ierējās suns,
Bet kur bija tas bijis,
Gaiši iedegās guns.

/V.Plūdonis/
Balts sniedziņš snieg uz skujiņām,
Un, maigi dziedot, pulksten's skan;
Mirdz šur tur ciemos ugunis,
Un sirds tā laimīgi pukst man.

Man ir, it kā kad paceltos
Gars augstumos, kur debess telts
Ir pulcējusi eņģeļus,
Kur āres spīd kā spožais zelts.

Es saprotu, es sajūtu,
Ka šeit uz zemes spodrība –
Tas augstākais, ko mums var dot,
Un skaidram būt ir godība.

Ai, māmiņa, cik laba tu,
Tu mani baltu mazgāji,
No acīm skūpstot asaras,
Man svētku drānas uztērpi.

Ai, māmiņa, vai mūžīgi
Es varēšu tāds skaidr(i)s būt,
Jeb vai būs likten's nolēmis
Man citādam virs zemes kļūt?

Balts sniedziņš snieg uz skujiņam,
Un, maigi dziedot, pulksten's skan;
Mirdz šur tur ciemos ugunis,
Un sirds pukst aplaimota man.
/J.Poruks/
Zvaigznes.

Ko rūķītis dara,kad zēniem
Un meitenēm acis ciet?
Varbūt pats laižas snaudā lēni
Vai vientulīgs staigāt iet?

Nav laika, lai snaustu vai skumtu,
Viņš acu neaizver:
Viņš ar tauriņu tīklu uz jumta
Krītošas zvaigznes ķer.
Pieminēt labo un jauko
Ziemassvētki mums liek;
Zvaigžņu lukturi laukā,
Egles - svecīšu prieks.

Ziemas saulgriežu dzīlēs
Gaismas sēkliņas dīgst, -
Gādāsim mīlestībā,
Lai viņas neiznīkst.

***

Zvaigznes - svecītes debesu eglē -
Dievišķu gaismu pāri mums met,
Svētījot tos, kuri nerimstot meklē
Ceļu, kas dvēseli mūžībā ved.
Dūc sniega bites sirmā ozolā
Un sarmas spīguļi gar logu rūtīm palo,
Tik paskaties: pār taviem sapņiem, darbiem
Dievs dāsni debess svecēm mirdzēt liek,
Lai tici tu, ka jaunā gada takās
Tev spēks un cerība, un mīlestība būs.
/V.Mežnora/
Lai naskais rūķis laimi nes,
Līdz malām pilnu maisu.
Un pajūk visas nelaimes
Kā putekļi pa gaisu!
Ziemassvētku jūtas,
Neizteicamās,
Pildiet visas sirdis,
Pilīs būdiņās!
Kā laimes asaras baltas
Pasaulei pāri krīt sniegs.
Kūst dvēselē bēdas saltas,
Un sirdī ielīst prieks.
Lai Ziemassvētku vakars
Atnāk kluss un mierīgs,
Bet Jaunā gadā saule
Zelta graudus katrā dienā sēj...
Kad Ziemassvētku miers,
Lai dvēselē mājo prieks;
Kad klāt ir Jaunais gads,
Lai esi laimīgs pats!
Balti nāca Ziemassvētki,
Dimantiņus kaisīdami;
Lai tā nāktu katra diena,
Sudrabā vizēdama.
Salatēvam četri vaigi
Divi cieti ,divi maigi.
Diviem vaigiem sārtums iekšā,
Diviem vaigiem bikses priekša.
Kā ēņģeļu asaras baltas,
Sniegs pasaules acīs kad kūst,
Lai ziemas saulgriežu zvaigznes,
Ikvienam nes debesu gaismu,
Pār nedienu rūgtuma ēnām,
Lai rītausmas svētība plūst.
Ziemassvētki drīz jau būs,
Visiem sirdis līksmas kļūs,
Eglīti jau tētis nes,
Mācos dzejolīti es.
Svētku eglīte tik koši,
Tik jauki, tik spoži spīd,
Un liekas debešķīgais prieks
Ikviena sirdī mīt.
Gribas aizdegt sveces pretī Ziemassvētkiem,
Lai pār staru laipu viegli atnākt tiem,
Lai pār staru laipu baltas pārslas viz,
Nesot zemei tuvāk klusās debesis.
Piespiest pie rūtim lūpas un pieri,
Klajums lai pārredzams tiek,
Lūkoties, cik uz skujiņām mierīgs
Ziemassvētku vakarā sniegs.

Aizkrāsnes gaišas un aizdurves gaišas.
Atspīd Vistumšākais kakts.
Bultas ir vaļā, un aizbāznis aizšauts-
Mīksta un klusa nāk nakts.

Mēness to pavada zeltītā važā
Un tā pulkstentiņš šķind...
Ledus izkusis karstajā dvašā,
Sirds vēl kā neticotmin,
Kas gan tā veļas,
Un dzirksteles šķeļas,
Un pakavi sniegu jauc...

/Olga Lisovska/
Dedziet gaišu uguntiņu
Ziemassvētku vakarā,
Lai dieniņas baltas nāca
Visa gada garumā!
Visskaistākais ir tas, kas nepārmainās,
Šis brīnums, brīnums tūkstošgadīgais,
Šīs atbalsis no kāda tāla zvana,
Šo seno dziesmu dzidrā skanēšana,
Šis siltums, smaržu pilnais gaiss.
Lai kādus vārdus lūpas sacīt steigtu,
Visskaistākos jau pateicis ir kāds,
Lai sirdis atvērtu, lai svēto stundu sveiktu,
gadsimtiem atkārtoto vēsti teiktu -
Nu miers virs zemes, cilvēkiem labs prāts!