Tik ļoti sāp, ja tevis nav man blakus
Un zinu, ka nekas vairs nebūs tā, kā agrāk,
Es vēlos satikt tevi, ko lai vēl es saku
Bet zinu - sniegs jau aizpūtis ir taku...
Kāpēc tā bija jānotiek?
Tu aizgāji un paliku es viena.
Kāpēc man vienai tumsā jāpaliek,
Ja apkārt staro gaiša diena?
Paskaties, kā garām aiziet dzīve,
Kā garām aizslīd tas, kas bijis skaists.
Paskaties, un nesaki nevienam,
Kā sāp, kad projām aiziet draugs...
Tā gaisma, ko izstaro svece,
Tas gaišums, kas liesmiņā plīvo,
Tas izplēn un pazūd, un gaist,
Bet gaisma, kas cilvēkā dzīvo,
Un siltums, ko izstaro sirds,
Tas nezūd, tas paliek. Un mirdz.
Cik skaisti mākoņi pār jūru.
Es ilgi skatos. Man ir kauns.
Jo mana māte šajā brīdi,
Uz kūti ejot, kājas aun.

Cik skaisti mākoņi pār jūru.
Es smagu sirdi noskatos.
Kam man tie mākoņi pār jūru,
Ja mana māte neredz tos.

Bet zinu - savu dzīvi māte
Nemūžam nenosauks par sūru
Tik tādēļ vien, ka skatos es,
Cik skaisti mākoņi pār jūru.
Brīžos, kad dvēsele sāpēs tvīkst
Un nogurst zem dzīves svara,
Ikvienam kāds ir vajadzīgs,
Kam visu pasacīt varam -
Tāds, kas sapratīs tevi,
Kam vari uzticēt sevi.
Mums palikuši tavi vārdi,
Mums palikusi tava sirds.
Un liekas, ka ikvienā zvaigznē
Vēl tavas acis pretī mirdz.
Kad vēji skaļi sāk ārā pūst
Un mīlas upe projām plūst
Tad zinu tikai to ka tu
Mani aizmirst nespētu..
Ja pēkšņi acīs asaras
Un sirds tev klusi aizveras,
Tad domā tikai labāko-
Par cilvēku visdārgāko...
Roze mūžam nav bez ērkšķiem,
Gads bez dienām lietainām;
Dzīve mūžam nav bez sāpēm,
Laime nav bez asarām.
Savā sirdī vienmēr nes
Saules staru gaišāko,
Tad Tu vienmēr pārvarēsi
Dzīves ceļu grūtāko.
Ir labi, ja kāds tev saka:
Neskumsti, tev esam mēs!
Un vieglāk ejama būs katra taka,
Un katra diena jaunu prieku nes.
Ja tev kādreiz grūti klājas,
Sirsniņa no bēdām stājas,
Atceries uz brīdi mani,
Pasmaidi, un viss būs labi.
Ja dzīvē grūti tev klājas,
Un skaistākās cerības irst,
Tad nenoliec nespēkā galvu,
Bet smaidi, kaut asaras birst.
Nebēdz no sāpēm,
Bet cīnies ar tām,
Tad dzīve būs bagāta
Ar uzvarām.
Nebēdā, ja dzīve grūta,
Bēdā, ja par vieglu tā:
Grūtais solis vārpas sola,
Vieglais paliek atmatā.
Es atnācu pateikt,
ka tev viss būs labi.

Nemierinu
un nemāžojos -
"būs labi" ir tas tukšais pūslis,
ar kuru mēs jautrinām
nelaimīgos.

Es zinu -
ap tevi ir tumsa
tā savilkusies,
ka neredzi izstieptu roku.

Man ir ticībai līdzīga
nojauta,
ka viss būs labi.
Pie manis
to pasacīt atnāca stariņš,
kas jau ir pārcirtis
tavu tumsu.

Ar savu ticību
tev ir jāpalīdz viņam
no iekšas
atliekt tās
šausmīgās knaibles.

Stariņš noputas -
tu vairs neticot,
ka ir ticība.

Stariņš sūtīja mani
parādīt tev,
ka ticība
pastāv.
/O. Vācietis/
Lai cik grūti, bet ar prieku silti
Lai ik diena tavā mūžā rit,
Dzīvē ej pa varavīksnes tiltu,
Pulksteņi lai gaišas stundas sit.
Ja dzīvē ir grūti,
Ja mostas naids,
To projām sūti,
Lai staro smaids!
Vismelnākais brīdis kļūs balts,
Vistumšākā stunda staros,
Ja labestībā Tavs gars,
Uz sauli kā ābele zaros.