Gluži kā sniedziņš, kas ziemu krīt,
Tu esi tik gaiša un maiga,
Māmiņa, mīļā, tev saku labrīt
Un pieglaužu vaigu pie vaiga.
Ko gan lai šodien vēlam tev,
Kad ceļš tik garš ir nostaigāts?
Paldies par visu, ko mums devi,
Par to, ka vienmēr biji klāt,
Mūs mīlēji tu, nesaudzējot sevi,
Paldies par visu, visu, māt!
Es vēlos, māt, tev paldies pasacīt
par rūpju sudrabu ap manu mūžu,
par asaru, kas tev uz vaiga spīd,
ko varbūt steigā bieži nepamanu.
Par guni pavardā, ko siltu kūri,
par to, ka mūs ap sevi kopā turi,
ka bēdu proti klusi salocīt
un gaišu smaidu dienai apkārt vīt.
Tu esi kā jūra, kā liedags silts,
Caur tevi viss dvēseles guvums.
Tu esi atvars un drošais tilts,
Un dienu un rītausmu tuvums.
Nevienam es nesaku
Savu lielu žēlabiņu,
Māmiņai tai pasaku,
Ta nesaka nevienam.
Bērziņ, tavu kuplumiņu,
Līdz pašai zemītei!
Māmiņ, tavu labumiņu,
Līdz mūžiņa galiņam!
No saknītes lazda zieda,
Sarkaniem ziediņiem.
No sirsniņas es mīlēju-
Savu tēvu māmuliņ!
Tu mīļā, mīļā māmiņa,
Es mīlu tevi kā nevienu,
Tu esi manim dārgāka
Par saulīti un baltu dienu.

Tu vienmēr esi labiņa
Un žēlo mani katru brīdi:
Riet saule, aiziet dieniņa,
Bet tu arvienam silti spīdi.

Pie tevis nāku nākdama,
Vai manim bēdas ir vai prieki,
Tev pieder katra domiņa,
Vai svarīgs kas vai kādi nieki.

Tu mīļā, mīļa māmiņa,
Par visu vairāk mīlu tevi-
Man balta dzīves taciņa:
Tu savu sirsniņu man devi.