Lieldienas rītā, kad saulīte aust,
Zaķīts gar mežmalu priecīgi trauc.
Ķepās tam groziņš tīri glīts,
Groziņā olas un kortelīts.

Zaķītis Mīļš, zaķītis, labs,
Zaķītis ir tik kluss kā kaps,
Zaķītis sēž un cītīgi domā,
Ko likt savā lielajā somā!

Zaķim šodien botas kājās,
Iegriežas viņš visās mājās.
Dala pūpolus un olas,
Lai ir galvā labas domas.

Glabāsim Lieldienu saulīti sirdīs,
Glabāsim Lieldienu prieku arvien,
Lai pazūd tumsa, kas dvēseles tirdī.
Lieldienu saule lai atspīd arvien.

Augstu šūpoties,
Tālu lūkoties,
Olu grozā ievelties
Un no sirds tās pieēsties

Zaķītis aiziet ciku - caku
Svilpodams pa meža taku!
Tas groziņā nes lielu prieku,
Izdalīdams to kā nieku.

Lieldienās lai saule silda,
Olas Jūsu punčus pilda.
Kad no šūpolēm būs miers,
Kārosies jau Jāņu siers.

Lieldienās Jēzus kad ceļas,
Sadzirdot Dieva balsi,
Man ,pat Lieldienu olas,
Netraucē dejot valsi!

Zaķis tup un acis bola,
Viņam nenāk laukā ola:
Apzvēru pie savu ausu,
Neielaisties vairs ar strausu!

Var vista olai lepoties:
Nu uzzināju cepoties,
Ko nezināju dēdama -
Es arī esmu ēdama!

Pūpolīt, pūpolīt-
Pirmais pavasara vēstnesīt,
Tavs pelēkais kažoks
Tik biezs un maigs.
Tādēļ tevi nebaida
Saltais ziemas laiks.
Bet, kad saule zemi
Mīlestībā sildīt nāk,
Tavs kažoks dzeltenā
Krāsā krāsoties sāk.
Un pats kā saule
Savus starus izstaro,
Bites ar nektāru pabaro.
Nu - tava diena-
Katrā mājā tu godā celts,
Lai pāri nedienām
Liesmotu saules zelts.

Paveries debesīs,ieklausies vējā,
Jūti kā mostas puķe un strauts.
Lieldienu rītā dzīvibas dziesmu
Mūža garumā sadzirdēt ļauts.
Glabāsim Lieldienu saulīti sirdīs,
Glabāsim Lieldienu prieku arvien,
Lai pazūd tumsa, kas dvēseles tirdī.
Lieldienu saule atspīd arvien.

Baltas pūkas zemi klāj,
Zaķis mums ar asti māj.
Liela diena nu ir klāt,
Jāiet olas ripināt!

Saules staru zeltainās rīkstes
Palu steidzīgos ūdeņus per,
Krastos pūpolu mākoņi mīksti
Dzelmē savus atspulgus ber.

Liela diena nu ir klāt,
Varam olas ripināt
Šūposimies augstu dikti,
Galvenais, lai nekļūst slikti.

Lieldienas rītā,
Kad saulīte aust,
Zaķītis gar mežmalu priecīgi trauc.
Ķepās tam groziņš tīri glīts,
Groziņā olas un kortelīts.

Gailis zaķim virsū lēca,
Mīcīja un ausī brēca:
Šonakt Tu tās olas dēsi,
Un pa ciņiem, krūmiem slēpsi,
Jo manas vistas spalvu met,
Tās grib ilgāk pagulēt!

Zaķis ausis gaisā slējis,
Olām pilnus krūmus dējis,
Lepns lec gar lauka malu,
Priecājas par darbu savu!

Lecot iekšā upē straujā,
Jātur olas cieši saujā.
Upē dzīvo skaistas nāras,
Kas uz olām makten kāras!

Sniga sniegi putināja
zaķīts kalna galiņā.
Lieldieniņas šurpu brauca
raibas olas groziņā.

<< Iepriekšējās |1| Nākamās>>