Lai saulgriežu naktī
Līgotājus silda
Jāņuguns liesmas
Un sirdī ikkatrā
Skan gaismas dziesmas!

Ja tu dzersi vienu šņabi ,
Tev jau būs pavisam labi.
Ja tu otru virsū rausi,
Runāsi pavisam gausi.
Bet ja trešo tu vēl ņemsi,
Tici man, tu smagi vemsi.

Prieku, līksmi līgo svētkos -
Arī veiksmi papardgrēkos,
Tad vēl šašliks, uguns liesmas,
Draugu pulka līksmas dziesmas.

Tavs vārds ir tikai ziedlapiņa,
Kas laika vējos plīvo,
Bet lai ar uguns dvēseli
Tas savu mūžu dzīvo!

Lai līst vissiltākais lietus,
Visdzidrāko rasu dod rīts,
Un kaut ko no saulgriežu brīnuma,
Lai katrs paņem sev līdz

Danco, puika, cik tu gribi,
Neplēs manu lindraciņu;
Es tev došu, cik gribēsi,
Kad māmiņa neredzēs.

Ai, māmiņa, ai, māmiņa,
Tavs Jānīt’s nebēdnieks:
Vakar dzina blusai pēdas
Pār meitiņas vēdergalu.

Tās vien bija Jāņu zāles,
Ko plūc jāņu vakarā;
Plūks rīta, saulītē,
Nebūs vairs Jāņu zāles.

Jāņi gada svētki
Domājams arī gada grēki.
Ja ir alus pudele rokā
Tad mašīna nebūs kokā.

Kamēr auga jāņu zāle
Tikmēr Jānis jāņus svin,
Kad ir jāņi nosvinēti,
Tad zālīte novītusi.

Jānīts nāca par gadskārtu,
Savus bērnus apraudzīti,
Vai tie ēda, vai tie dzēra,
Vai Jānīti daudzināja.

Visas puķes noziedēja,
Papardīte neziedēja,
Tā ziedēja Jāņu nakti,
Zeltītiemi ziediņiemi.

Nevienami tāda dzīve,
Kā tam mūsu Jānīšami,
Visapkārti bērzu birzes,
Vidū kupli ozoliņi.

Grezni, grezni Jānīts jāja,
Nopušķotu kumeliņu,
Grezni dzieda mūs māsiņa,
Rožu dārzu laistīdama.

Visiem vārti appušķoti,
Kaimiņiemi nepušķoti,
Kaimiņiemi laiski puiši,
Savus vārtus nepušķoja.

Jānīšami brālīšami,
Caur cepuri mati auga,
Kad atnāca Jāņa diena,
Vainadziņa nevajadzēja.

Nākat šurpu, Jāņu bērni,
Nākat lieli, nākat mazi,
Lieliem došu alu dzerti,
Maziem siera gabaliņu.

Labvakaru, Jāņa māte,
Vai tu mūsu gaidījusi?
Mīkstu sieru sasējusi,
Saldu alu darījusi.

Jāņu nakti nepazinu,
Kura sieva, kura meita,
I sievāmi, I meitāmi,
Koši ziedu vainadziņi.

Jāņa tēvs ar Jāņa māti,
Abi lieli amatnieki,
Viens bij ķērnes laizītājs,
Otra siera meklētāja.

<< Iepriekšējās |2| Nākamās>>