Bij divas sirdis reiz...
Un līksmē tās
kā divas dziesmas pēkšņi satikās...
Viens otrā toreiz pavērāties klusi
un sapratāt, ka laime atnākusi.
Bij divas takas reiz...
Bet tagad tās
iet kopā gadu tālēs saulainās.
/L.Vāczemnieks/

Ne tikai jaunību un prieku,
Bet arī sirmo matu sniegu
Lai jūs viens otrā mīlētu!

Lai ceļš, ko ejat jūs, pret kalnu nebeidz vīties,
Lai pietiek spēka, gudrības jums nekļūdīties!
Lai skatiens skaidri redz, ja asāks gadās līkums,
Un to, kas īsti liels, lai neizposta sīkums!
Lai jūtas dziļākās ar gadiem neizzustu
Un cilvēks cilvēkā, lai ceļa biedru justu!
Šis ceļš, ko ejat jūs pret kalnu nebeigs vīties,-
Lai pietiek gudrības un spēka nekļūdīties!

Pavadi mani no ausmas līdz rietam,
Nezūdi naktī, kas spītīgi tumst.
Paliec pie manis par mūžīgo zvaigzni,
Bezgalīgs plašums ir jāapgūst mums.

Šodien baltu ziedu klēpi
Dzīvei mīla pretī sniegs,
Lai jums katrā dzīves stundā
Būtu liels un paties prieks.

Balta, balta atnāk mīlestība,
Saudzējama,lolojama nāk.
Visiem tādas mīlestības gribas,
Tik ne katrs nosargāt to māk.

Pa ceļu šodien divi aiziet,
Un sākas tūkstošgadīgs stāsts
Par to, kā vienā mirklī raizes
Spēj aizdzīt mīļu roku glāsts.
Tie soļo blakus tuvu, tuvu,
Un mākoņi pār galvām slīd.
Ir neaptverams viņu guvums,
Ja saule tieši sirdīs spīd.
Ar gadiem mainās viss uz zemes,
Daudz lielāks un daudz skaistāks kļūst.
Vērš visu apkārt laika lemess,
Tik mīlestība ir un būs.
(A.Auziņš)

Jums pirkstā šodien
Uzlikts zelta gredzens
Tas nav tik vienkārši,
Kā dažbrīd šķiet,
Jo gadās-zelta gredzens nospiež,
Kad pienākas ar to diendienā iet.
Lai domas nerodas
To noņemt, noslēpt
Un tālāk ceļu nostaigāt bez tā,
Lai gredzens paliek pirkstā visu mūžu
Un mirdzēt spēj pat dzīves vakarā.

Vijiet kopā dzīves audus
Zeltītiem ziediņiem.
Tā kā šodien visu mūžu
Roku rokā staigājiet.

Ņem no laimes vainadziņa
Pa vienam ziediņam,
Lai pietiktu katru dienu,
Visam mūža gājumam

Patiesu draugu meklē un skaties
Pelēkās, drūmās ,lietainās dienās,
Skaties un redzēsi - liels un patiess
Viņš no pagalma puses ienāks.

Es šodien tevi vedīšu pie rokas,
Tu vaļā nelaid, stingri turi ciet,
Pa diviem tomēr gaita vieglāk sokas,
Jo vajag ilgi, ļoti tālu iet.

Vieglu taku, raitu soli
Divatā staigājot,
Lai netrūkst mīļu vārdu
Visu mūžu dzīvojot.

Tiem gariem gadiem,
Ko par mūžu sauc,
Tu lemta man, es tev,
Un tas ir ļoti daudz.

Mātes paspārne ir kļuvusi par šauru.
Tavai ligzdai pirmais salms jau vīts.
Atrasts draugs, kur balstīt savu plecu.
Sācies lielais dzīves gaišais rīts.

Piparotu laimi vēlu,
Iesālītu mīlestību
Sinepēs gatavotu,
Lai tā mūžam svaiga būtu !

Savienotas sirdis, rokas,
Ceļš nu viens un mērķis viens,
Divas takas kopā lokās,
Šķetināts jauns pavediens!
Slēgta ir šī derība
Mīlestībā, cerībā!

To spēku, kas egles zaros
Un brūnajos čiekuros slēpts,
Tās ilgas un dzīvības prieku
Ikdienā paņemiet līdz!

Nu gads jau pagājis.
Nu gads jau pagājis kā viena diena.
Kā diena,kad gadalaiki steigā mainās,
Te sniegi snieg,te mīlestība atkal silda.
Pat negaisi,kas centās nomākt gaišo debess pļavu,
Krīt ceļos mīlestības smaida priekšā.
Nu gads jau pagājis,
Un liekas,vēl vakar stāvējām mēs Kristus priekšā,
Tai svētā klusumā kas skāva mūs.
Vai tās bij sveču liesmas?
Vai mīlestības patiess prieks?
Kas mirdzēja Tev asarā uz vaiga,
tai brīdī,kad mēs klusi teicām JĀ...
Lai mūžam nerimst mīlestība mūsu
Un solijums ko devām mēs...
Kā koku saknes sasien mezglā zeme,
Un zirneklītis savu tīklu auž,
Tā mūsu dzīves kopā saista
Mūsu mīlestības brīnums mazs...

Šī varbūt skaistākā no dienām
Kas mūžā bijušas un būs.
Tā divas upes saplūst vienā
Un viena straume tālāk plūst!

<< Iepriekšējās |1| Nākamās>>