Vai tiešām tik tāls ceļš ir noiets,
Ka reizēm astvalts ir bijis,
Un reizēm akmeņains tas.
Un nemanot jau krustceles klātu,
Ka atliek vien minēt,
Vai taka šī vēl viena ejama būs?
Jo tad paliks tikai domu vijums
Un atmiņas par to,kas ticis dots.

Mīļotais cilvēks neaiziet,
tikai pārstāj līdzās būt.

Nenolaid galvu nespēkā,
nenolaid rokas kad ir par grūtu.
Bez tevis viss ir grūtāk,
bez tevis vairs nepukst tā sirds.
Kaut reizēm dzīve ir grūta,
un sirdi sāk plosīt sāpes,
Tik nenolaid galvu nespēkā,
nenolaid rokas kad ir par grūtu.
Ticēt un cīnīties atliek vien mums.
bet nenolaist galvu nespēkā.
Kaut gribas paslēpties un dzīvot
nemanāmam,
Bet zini,pienāks tā diena,
kad kopā mēs būsim divatā.
Tik nenolaist galvu nespēkā,
un nenolaist rokas kad ir par grūtu.

Ir viena sirds, kas tevi mīl,
Ir viena sirds, kas tevi nespēj aizmirst.
Ir viena sirds, kas tev var visu piedot.
Vissdārgāko no dzīves ziedot.

Smaidot mīli zēnu,
Smaidot skūpsti to,
Smaidot atņem sirdi,
Smaidot pamet to

Ir sāpes, ko nevar dalīt uz pusēm,
Nav tādu vārdu, kas mierināt spētu…
Nostājas blakus Tev draugi un klusē
Kaut vai tā, lai Tev palīdzētu.

Tu salauzi manu sirdi,
Tā naktī žēli sit,
Tu nelieti vai dzirdi,
Vai kādreiz mani mīlēji?

Pasaki čalīt, kāpēc tas tā
Kāpēc par Tevi man jādomā?
Saule aust un pēc tam tumst
Mana sirds pēc Tevis skumst.

Es sapnī redzēju - Tu raudāji
Tu gribēji pie manis būt.
Vai tiešām Tu nesaproti,
Ka mana sirds to jūt?

Manas acis skumju pilnas
Raugās tālā nākotnē
Tikai vilšanās un bēdas
Ir aiz manis pagātnē.

Klusi skan pēdējais valsis
Acis Tev asarās mirdz
Klusi čukst gurušās lūpas
Mīlēt, ak mīlēt nav vērts.

Ejam nu mēs ceļus šķirtus
Jūtas mūs vairs nevieno
Daudz no tevis esmu cietis
Ienīsts esmu nicināts
Raisos es no tevis vaļā
Sūtu skūpstus pēdējos
Tikai lasot pirmos burtus sapratīsi pārējos!

Bij par agru iet prom,
bet dzīve jau galā
bez Tevis man jādodas,
nu ir uz mājām

Cik žēl, ka pasaules telpās
Tik ātri ziemelis dvešs.
Cik žēl, ka draugu vidū
Draugs draugam reiz kļūst svešs!

Vakarā kad jūra sapņo
un kad saule aiz jūras riet
Manas domas klusi klusi
Tālumā pie tevis iet

Cik dzīve netaisnīga liekas,
Ka mums tik plašus ceļus dod,
Jo tiem kam būtu jāsatiekas,
Viens otru tajos neatrod!

Manas lūpas piekusušas,
bez taviem skūpstiem.
Mans ķermenis piekusis
bez taviem apskāvieniem,glāstiem.
Manas acis aizveras
neredzot tevi.
Es skumstu pēc tevis!

Nu jau ir par vēlu skriet pakaļ,
Nu jau ir par vēlu Tev kaut ko teikt
Nu jau ir par vēlu Tev atzīties
Nu jau ir par vēlu, jo Tu aizej…

Es baidos būt klusumā.
Tur esi tu tuvumā,
Nevietā, nelaikā,
Ne savā izskatā.

Tu aizgāji gar kokiem sarmā klātiem.
Šie soļi gaistošie man mūžam ausīs skan.
Bet gribu, lai tu nekad nezinātu,
Cik grūti tajā brīdī bija man!

<< Iepriekšējās |1| Nākamās>>